Bioshock

Izstrādātāji: 2K Games, Ghost Story Games, Feral Interactive, Digital Extremes, 2K Australia, 2K Marin, 2K China

Izdevēji: 2K Games, Feral Interactive

Gory Rant!: Rakstu burtiski stundu pēc iziešanas. Spēle sastāv no interesanta sajaukuma pozitīvu un negatīvu aspektu, tā kā ir ko pastāstīt.

Spēle ir skaista un interesanta, taču spēlēšanas laikā skaistums gūst virsroku pār interesanto. Galvenokārt tāpēc, ka pēc pirmajām pāris stundām spēles interesantums lēnām sāks izplēnēt. Taču skaistums un atmosfēra paliks un tā ir laba lieta. Sākumā pastāstīšu par to, kas noturēs mūsu interesi pirmās pāris stundas, kas ir dažādās geimpleja sistēmas. Tātad mums ir šūteris. Sākumā mums iedod stellatslēgu, kuru izmantojam lai ielauztu visādiem jukušajiem galvaskausus. Vēlāk dabūjam revolveri, automātu un tamlīdzīgas mantiņas. Arī šie agregāti tiek izmantot lai pielabotu visādu jukušo trūkumus. Tiktāl viss kā parasti. Spēle piedāvā jauninājumus, kurus pasniedz kā manipulācijas ar protagonista DNS. Šeit gan cepums par izdomu spēles veidotājiem, kuri atļāvās noslinkot tajā kā mūs iepazīstināt ar to visu. Īsumā pastāstu kas kokā. Protagonista lidmašīna avarē okeāna vidū. Viņš izglābjas, jo okeāna vidū atrod kaut kādu mistisku celtni, kurā ieejot iekšā viņš ar batiskafa palīdzību nokļūst zemūdens pilsētā. Te viņam uzbrūk visādi jukušie. Atkāvies no jukušajiem viņš ierauga dīvainu automātu uz kura atrodas dīvainas formas šļirce ar spīdošu šķidrumu iekšā. Kā jau katram saprātīgam cilvēkam (!) arī mūsu varonim pirmais impulss ir nekavējoties injicēt šo šķidrumu tieši vēnā. Tā, lūk, mēs iegūstam izmainītu DNS. Šīs izmaiņas mūsu ģenētiskajā kodā vēlāk spēlē ļauj mums iegūt visvisādas spējas, piemēram, šaut no plaukstas zibeni, uzsitot knipi iegūt uguni, telekinēzi un vēl viskautko interesantu.

Tā nu spēle mūs iepazīstina ar vienkāršiem paņēmieniem. Paralizējam pretinieku ar zibeni un Blaukt! Ar stellatslēgu pa galvu. Tā ir daudz vienkāršāk nekā iesaistīties asiņainā tuvcīņā ar kaut kādu vājprātīgo. Spēles laikā atklājam kādi pretinieki ir jūtīgi pret kāda veida paņēmieniem un trakojam laimīgi. Kopumā var teikt, ka šis elements spēlē izveidots veiksmīgi. Pārslēgties starp ģenētiskajām spējām un parastajiem ieročiem ir ļoti vienkārši un ātri, tāpēc cīņas laikā varam veiksmīgi izmantot visu sev pieejamo arsenālu. Papildu tam šīs spējas ir iekļautas arī manipulācijās ar spēles vidi. Ar zibeni varam uzšaut pa kādu saplīsušu durvju slēdzi, lai dabūtu tās vaļā. Ar uguni varam izkausēt ledu, kas slēpj visādus labumus vai ir aizsaldējis ciet ejas. Ar telekinēzi varam dabūt mantiņas, kas atrodas mums nepieejamās vietās. Tā nu mēs varam spēlēties kādu laiciņu. Diemžēl, par daļēju pārsteigumu man pašam, šī sistēma ātri vien kļūst vienmuļa un apnicīga. Elektrība, zibens, ledus un viss pārējais. Kaut kā tas viss sajaucās vienā lielā cīņas haosā un beigu beigās mēs vairs īsti neizjūtam atšķirību starp uguns šaušanu no saviem pirkstiem un napalma balona pieslēgšanu savam ķimikāliju sviedējam. Vairāk nekā diži svaiga šajā spēlē nav. Mums ir vienkāršoti RPG elementi, pateicoties tām pašām manipulācijām ar DNS, taču šīs spējas galvenokārt uzlabo mūsu parametrus – dzīvīgumu, izturību u.tml.

Tieši tāpēc es tālāk parunāšu par to kā spēle mums stādās priekšā vizuāli un atmosfēriski. Darbība notiek piecdesmito gadu beigās. Iepriekšminētā pazemes pilsēta ir kāda ūsaina, pielaizīta un traki gudra veča ideja. Viņš izdomājis, ka reliģija, politika, valsts un, acīmredzot arī ētika tāds bleķis vien ir. Paziņodams, ka pats galvenais dzīvē ir zinātne, māksla un industrija, un šajā svaigajā pasaulē visu noteicošā “dievišķā būtne” ir Cilvēks, viņš radīja vietu, kas pārpilna ar atsaucēm uz propagandu, Bībeli un tamlīdzīgām lietām. Pilsētas nosaukums ir Rapture, kas iztulkojot nozīmē Jēzus otro nākšanu. Galvenais resurss, kas tiek izmantots lai spēlētos ar mūsu DNS saucās Ādams. Savukārt vielu, kuru izmantojam lai šautu zibeni sauc par Ievu. Paša pilsētas radītāja runasstils ir perfekts savienojums reliģiskai buldurēšanai un pompozajai, pusdzejiskajai runai, kāda bija raksturīga 20. gadsimta pirmās puses zinātnes vīriem. Pilsētas sienas rotā zeltaini uzraksti uz sarkana fona, kas mums vēsta šīs vietas svētos baušļus. Un visur ir arī šim laikam raksturīgās reklāmas ar pielaizītiem vīriešiem un kārtīgām mājsaimnieču dāmām. Visiem pērļu balti smaidi. Staigājot pa spēles līmeņiem mēs uz katra soļa varēsim vērot šīs spēles lielāko trumpi. Viss izskatās perfekti nostrādāts. Katrs šīs jocīgās pilsētas stūrītis ir izveidots ar stilu un gaumi. Tam visam iekšā ir ievīti zobrati un visāda dīvaina tehnoloģija. Īsumā, īsta steampunk konfektīte.

bioschock
Rapture daudzi joprojām grēko un uztur ļoti ciešas ģimeniskās saites. Taču ar uzticamo stellatslēgu mēs varam salabot arī šo defektīvo evolūcijas pārpalikumu.

Ja runājam par mūsu pretiniekiem, viņi visi ir galvenokārt viena veida. To, ka ar šo zemūdens paradīzi kaut kas nav kārtībā mēs sapratīsim ļoti ātri. Nebūsim vēl tikuši ārā no batiskafa, kad mums uzbruks kaut kas cilvēkveidīgs, kas pratīs rāpot pa sienām un griestiem. Pie tam, ar visai groteskiem sejas vaibstiem. Tā nu reiz izrādās, ka tad, kad mākslai un zinātnei dod totālu izpausmes brīvību, ātri vien parādās visādi ļaudis, kas to izpauž dažādos ne pārāk veselīgos veidos. Piemēram, viela Ādams šajā pilsētā ir vērtīgāka par zeltu. Un visi grib pie tā tikt. Jo Ādams ir viela, kas spēj izmainīt cilvēka DNS, piešķirot viņam dažādas pārcilvēcīgas spējas. Pilsētas radītājs un pilsētā mītošie spožie ļaudis to saredzēja kā iespēju pilnveidot cilvēku un darīt to perfektu. Rezultāts gan nedaudz atšķīrās no iecerētā. Kad mēs ierodamies Rapture, šeit katrs ir par sevi, apkārt skraida izkropļoti, pusjukuši puscilvēki, kas ir gatavi nosist jebkuru par pilīti Ādama. Medicīnas rajonu savā varā ir pārņēmis prātā jucis plastiskais ķirurgs, kurš izdomājis, ka parastās cilvēku sejas ir pārāk garlaicīgas un viņš tagad grib būt plastikas ķirurģijas Pikaso. Zemūdens Brodvejā savukārt trako jucis piromāna pretstats, kuram tīk veidot dažādas kompozīcijas ar sašķidrināta slāpekļa un dzīvu modeļu palīdzību. Esam šeit ieradušies brīdī, kad šķiet, ka pilsēta velk pēdējos elpas vilcienus. Ak jā, pilsētas radītājs un vadonis kolekcionē savu uztverto naidnieku līķus, pienaglojot viņus ar šķēpiem pie sienām, koridorī, kas ved uz viņa ofisu. Attiecīgi, sapnis par brīvu zinātnes, mākslas un visa pārējā skaistā un noderīgā izpausmi ir pagriezis savu cilvēcīgo vaigu. Un viss, ko mums atliek izdarīt ir kaut kādā veidā tikt galā ar visu šo haosu, izkļūt laukā un doties mājās.

Tīri vizuāli visas šīs briesmas ir attēlotas labi, vismaz man patika. Pasaule izskatās skaisti detalizēta, patiks visiem, kuriem patīk ar degunu urķēties spēļu pasaules tālākajos stūrīšos lai paskatītos, vai tiešām uz katras no simtiem grāmatu sabrukušajā grāmatplauktā kaut kas ir uzrakstīts. Es gan nezinu vai ir, neapskatījos. Toties izskatās smuki. Izklausās arī. Interesanti paklausīties balss reklāmās, kuras ik pa laikam izskan fonā visam notiekošajam. Spēles pasaulē dažādās vietās ir izbārstīti audiogrāmatu fragmenti, kurus ierunājuši dažādi personāži, kas kādreiz dzīvojuši vai joprojām dzīvo šajā pilsētā. Viņi mums aizgūtnēm pastāsta par to, kas šeit ir noticis, vai kā viss notika agrāk un kā viss izvērtās tā, kā tas ir sanācis. Ir vērts paspēlēt, ir vērts apskatīties. Vai ir vērts izspiest līdz galam tad, kad pēc piecām stundām iestāsies apnikums, nezinu, nelikās nekas dižs.

Subjective Punchline: Mazās meitenītes. Tas kā viņas sauc Big Daddy par Mr.Bubbles un aina, kad mēs viņas atbrīvojam vai nogalinam. Ā, un visi tie pusjukušie tirdzniecības automāti.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s