Санитары подземелий a.k.a. Planet Alcatraz

Izstrādātāji: 1C, Полный Пэ

Izdevējs: 1C

Gory Rant!: Tu izdzīvo, ja neesi lohs. Ar šādu teikumu varētu raksturot aptuveni pirmo trešdaļu spēles. Problēma tāda, ka uz planētas, kur esam nonākuši, tādu, kas vēlētos mūs pataisīt par lohu ir varen daudz. Varētu teikt lielākā daļa planētas iedzīvotāju mūs ieraugot sāks kalt plānus kā atņemt mums mantu, tad naudu, tad nevainību, tad godu un visbeidzot dzīvību.

Spēle izveidota pēc RPG receptes. Spēles sākumā mums ļauj izvēlēties cik daudz punktu savam galvenajam protagonistam “Kuilim” mēs piešķirsim spēka, izveicības, intelekta un tamlīdzīgām vajadzībām. Tad mēs izdomāsim cik liels viņam būs deguns, cik atšautas ausis un cik tālu viena no otras atradīsies abas acis. Tad mūs iestūķēs metāla konteinerī kopā ar baru starpgalaktisku noziedznieku, izšaus kosmosā ar domu, ka konteineris nokritīs uz cietuma planētas un mēs ne tikai izdzīvosim, bet arī sameklēsim, kur ļaunie ārieši slēpj savu kosmosa kuģa prototipu.

Planet Alcatraz
Kuilis tur rajonu Jekaterinburgas apgabalā. Pagaidām viss mierīgi.

Pie spēles nāksies pierast. Gan tīri mehāniski, gan arī pie savdabīgā stila. Spēlē viss notiek reālā laika vidē, ar iespēju uzpauzēt un dot komandas saviem padotajiem. Cīņas norisinās diezgan nedinamiski, jo sevišķi sākumā, kad neesam vēl līdz galam apjēguši, kas notiek. Tuvcīņas izskatās tā, ka stāv divi tēvaiņi viens otram deguna tiesas attālumā un katrs vienu reizi iesit. Tad pastāv kādas pāris sekundes un sit vēlreiz. Un tā līdz viens no tēvaiņiem nokrīt. Tiktāl viss vēl būtu skaidrs. Labi, cīņu animācijas nav pārāk advancētas, bet kopumā tas spēlei netraucē. Tālāk mēs nonākam pie primitīviem šaujamieročiem. Šajā brīdī ievērosim, ka mums ir iespēja savu varoni visvisādi dīdīt. Viņš var skriet, iet, pārvietoties tupus vai guļus līst pa zemi. Šis intuitīvi liek domāt, ka spēlē iekļauti kādi stealth vai aizsega elementi. Bet nekā. Ja esam pietupušies vai nogūlušies mēs, vismaz teorētiski, šaujam precīzāk un pa mums ir grūtāk trāpīt. Tas arī viss. Un paies kāds laiciņš līdz mēs šo sapratīsim. Būs nepieciešamas pāris cīņas, kurās mums apkārt saskries izbadējušies kanibāli lai mēs saprastu, ka no visas pietupšanās un nogulšanās jēgas nav nekādas, ja mūsu primitīvais šaujamierocis šauj vājāk par kārtīgu miesnieka cirvi un ieķīlējas pēc katra otrā šāviena. Kā pēdējo vārdu par spēles mehānisko izpildījumu atliek pieminēt, ka šādā pašā veidā mūs vajadzēs saprast, ka aktīvās pauzes laikā mēs varam izmantot neierobežotu skaitu dzīvības atjaunojošu priekšmetu, piemēram, gaļu vai kartupeļus. Tātad, cīnāmies, cīnāmies, tad sākam mirt, uzliekam pauzi, apēdam divdesmit gaļas gabalus un cīnāmies tālāk.

Nedaudz cita aina paverās attiecībā uz spēles stāstu. Vismaz man šis bija galvenais dzinulis, kas lika izcīnīties šim dīvaini strādājošajam gabalam cauri līdz pat beigām. Var just, ka spēles idejas autors un veidotājs aizraujās ar rakstīšanu. Spēle ir diezgan lielā mērā balstīta uz apjomīgiem dialogiem, tai skaitā mūsu izvēles iespējām šajos dialogos. Pie tam, sarakstīti viņi nepavisam nav slikti. Var just, ka visai šai neveiklajai pasaulei cauri vijās diezgan normāla līmeņa stāsts un ir interesanti pacīnīties tālāk lai redzētu kur tas viss aizvedīs un kā beigsies. Diemžēl šis ir arī punkts, kurā spēle sevi diezgan jūtami ierobežo. Lai izbaudītu spēles stiprāko aspektu – stāstu un humoru, būs nepieciešamas diezgan specifiskas valodas zināšanas. Visa stāsta tematika grozās ap cietumu un cietuma kultūru. Attiecīgi mums, lai pilnībā izbaudītu un saprastu stāstu, būs nepieciešamas zināšanas par zeku žargonu kā arī padomju armijas “ģedovščinas” būtību un īpatnībām. Tieši dēļ specifiskās tematikas un humora, spēle vēlreiz sev neviļus iešauj kājā. Spēles oriģinālvaloda ir krievu, taču izstrādātāji ir labi pastrādājuši un sataisījuši savai spēlei arī angļu versiju. Problēma tāda, ka ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami krievu cietumnieku slengu pārnest uz angļu valodu. Kur nu vēl iznest to visu tā lai joprojām būtu smieklīgi.

Bet ja nu ir sagadījies, ka mēs zinam ij krievu valodu ij specifiskā kultūrslāņa īpatnības šajā valodā, tad mūs sagaida pārspīlēta, humoristiski pasniegta distopija, kurā nevienu brīdi nedrīkst zaudēt modrību. Vismaz līdz brīdim, kad mūsu īpašumā nenonāks pieklājīga izmēra stobri. Visi šeit ir lecīgi, dusmīgi, nežēlīgi un nepielūdzami. Visur valda stereotipi, iesaukas un nebeidzama lekšanās. Melnādainie tiek saukāti par gutalīnu, neprot kārtīgu gramatiku un ir kanibāli, mongoloīdās rases pārstāvji ir ar sliktu dikciju un saspiedušies ar goda lietām, savukārt jebkurš ar kaut cik vāciskām iezīmēm savā valodā ir ārietis vārdā Hanss, Klauss vai tamlīdzīgi. Savukārt absolūti viss sieviešu dzimums šeit ir nonācis ar izoperētiem dzimumorgāniem un bez izņēmuma visas pārdzīvo, ka viņām tādējādi ir atņemta galvenā dzīves jēga – radīt bērnus. Ja kāds šeit nav atklāts vājprātīgais vai kanibāls, tad viņš ir zaglis, uzmetējs vai krāpnieks. Un ierodoties šeit no tādiem mūs spēs pasargāt tikai mūsu pašu izveicība un prāta asums. Viegli nebūs.

Ja kādreiz ir nācies sastapties ar jebko no Dmitrija “Goblin” Pučkova daiļrades, un jums tas ir gājis pie dūšas, tad šis noteikti neliks jums vilties. Izņemot, ja spēlēsiet angļu versiju. Tad būs vilšanās.

Subjective Punchline: Līdz absurdam krieviski vīrišķīgi vardarbīgā pasaule, bezkaunīgais rasu attēlojums un fakts, ka jebkurā brīdī varējām izdarīt kaut ko tādu, kas nolemtu mūs nāvei.

sanitary-podzemelij-2-02-750-300
Vajag piesēst un padomāt kā lai šodienu aizvada nenomirstot
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s