Planescape: Torment

Izstrādātāji: Black Isle Studios

Izdevēji: Interplay Entertainment

Gory Rant!: Kulta klasika, CRPG paraugs, grāmata videospēlē. Tā šo spēli pazīst geimeru aprindās un tā to tiecos nosaukt arī es, par spīti tam, ka nezinu, ko nozīmē vārdu salikums “kulta klasika” un CRPG pamatprincipi man ir zināmi tikai aptuveni.

Spēle ir veca un mani tai piesaistīja galvenokārt tas, ka nu jau ļoti ļoti ilgi GOG.com šis stabili turās visu laiku pārdotākās spēles statusā. Tas, kā arī fakts, ka katru reizi, kad neviļus izlasu vai izdzirdu kādu atsauci uz šo, tiek novērota vispārēja sajūsma un šīs spēles celšana pamatu pamata un tēvu tēva kārtā. Tā nu es devos iekšā.

Sākot spēli es pabrīnījos cik labi kaut kas tik vecs toreiz varēja izskatīties. Protams, mūsu skats ir fiksēts diagonālā skatā uz leju un viss ir skaisti izzīmēts ar pikseļu un vienkāršu animāciju palīdzību, bet tajā pašā laikā viss, ko mēs redzam šķiet ārkārtīgi detalizēts un saprotams. Nevienā brīdī nepārņem sajūta, ka es skatos uz kaut kādu brūnsarkanu pikseļu savārstījumu, kuru iespējams identificēt tikai izlasot, ko labu mums par šo čupu raksta, kad nospiežam uz tās ar peles kursoru. Tā nu spēles sākumā nav nekādu grūtību saprast, ka mēs esam varen būdīga paskata čalis pelēkā krāsā, kurš izskatās kā Frankenšteina briesmoņa pazudušais brālis. Sašūts kopā pa gabaliņiem vien viņš pamostās kādā dīvainā telpā, kura ir pilna ar dzelzs kušetēm, kuras kustās telpā iestrādātā sliežu sistēmā. Ātri top skaidrs, ka apkārt redzamie instrumenti un iekārtas ir paredzētas dažādām manipulācijām ar cilvēku ķermeņiem. Par to liecina daudzās vietās izlijušās asinis un pāris secēti ķermeņi uz jau minētajām dzelzs kušetēm. Ir arī ļoti labi redzams, ka pie vienas no sienām atrodas milzīgs plaukts, kurš piekrauts pilns ar galvaskausiem, kā arī tas, ka viens no šiem galvaskausiem pēkšņi sāk lidot mūsu virzienā un uzsāk ar mums sarunu.

Planescape Torment
Spēlē reti kurš runā bez kaut kāda dīvaina akcenta vai ir ar attiecīgu runas aparātu lai veidotu saprotamus vārdus angļu valodā.

Spēle skaitās CRPG, tāpēc praktiski visi dialogi un sarunas risinās teksta formā. Sarunājoties ar lidojošo galvaskausu mēs drīz vien sapratīsim, ka mūsu spējas veikt sakarīgu dialogu un uzzināt kaut ko būtisku ir tieši atkarīgas no tā, cik daudz punktu esam veltījuši savam intelektam spēles sākumā. Mēs varam būt varen ģeniāls bezvārda briesmonis, kurš ir spējīgs uz zibenīgu dedukciju intensīvas sarunas vidū, tādējādi gūstot sev kādu labumu, papildu informāciju vai šādā veidā izvairoties no briesmām. Mēs varam būt kā nu katrs ierindas briesmonis, spējīgs uz ikdienišķu small-talk un pavaicāt kādam virzienu. Un mēs varam būt arī vidēja puķupoda intelekta līmenī, tā īsti nesaprotot ko nozīmē vārdi, kā tie ir pareizi jālieto un kā vispār darbojās valoda un pasaule mums apkārt. Šādi izcīnījušies cauri pirmajam dialogam mēs dosimies tālāk izpētīt šo dīvaino vietu, kur esam nonākuši. Staigāsim apkārt, spiedīsim uz visām sienām pēc kārtas lai varētu izlasīt, kas tas tāds ir. Satiksim vietējos iedzīvotājus bezsmadzeņu zombiju izskatā. Mēģināsim ar viņiem runāt, iegūstot diezgan vienveidīgus, bet ne identiskus rezultātus. Ja nu mēs būsim pagadījušies tādi bailīgāki vai asinskārīgāki, tad ātri vien sapratīsim arī to, ka tas, cik labi mēs mākam slēpties, bēgt vai kauties arīdzan ir atkarīgs no dažādajiem statiem, kurus paši sev piešķīrām spēles sākumā. No tiem arī atkarīgs cik smagas mantas mēs spēsim nēsāt sev līdzi un kādu ekipējumu lietot. Ekipējuma veidi arī šeit ir visādi. Laikam ir kaut kādi ieroči un bruņas. Tad izskatās, ka mēs varam sev saspraust auskarus, uzvilkt gredzenus un sataisīt tetovējumus. Un izmantot kaut kādus priekšmetus, kas laikam ir maģiski, kuri spēj sadziedēt mūsu miesu un garu, bet tā īsti līdz galam tas nav skaidrs.

Vispār diezgan daudz kas šīs spēles sākumā mums nav skaidrs. Kur mēs atrodamies? Kas tas par galvaskausu? Vai viņš labs vai slikts? Kas tie par zombijiem? Ko lai tagad tālāk dara? Spēle šo aspektu, manuprāt, ir izspēlējusi perfekti, jo mūsu vadīto protagonistu sauks “Tas, kuram nav vārda”, un tas, nabadziņš, šķiet no šī visa saprot vēl mazāk nekā mēs paši. Rezultātā visas viņa dialoga opcijas būs vairāk vai mazāk par “Kas? Ko? Kur? Kā? Un Kāpēc?” tēmu. Tas mums ļoti palīdzēs lēnā garā, līdz ar mūsu varoni iepazīt šo jocīgo pasauli. Bet protams nekad nevar būt līdz galam drošs par visu, tāpēc mūsu varonis papildus vēl visu cītīgi pierakstīs savā dienasgrāmatā, kurā mēs vienmēr varēsim ieskatīties un mēģināt saprast, cik daudz un ko tieši tad mēs līdz šim esam sapratuši. Vismaz es ar laiku šeit ieraudzīju diezgan spēcīgu un labi izstrādātu spēles aspektu. Mēs šajā pasaulē tiekam ievesti ļoti lēnām un pakāpeniski. Un mēs paši daļēji izvēlamies, kuru informāciju šeit uztvert par būtisku esam, bet kuru – ne.

Patiesībā, ja vēlamies, pasaule un personāži mūs vienkārši nogremdēs milzīgos teksta blāķos ar nozīmīgu, mazāk nozīmīgu, ar spēles pasauli saistītu, bet praktiski nenozīmīgu informāciju, kā arī ar pilnīgām muļķībām un tukšu rīkles skaņu. Viena lieta, ko spēle veic vienkārši ideāli – nevienā brīdī neparādās elementi, kuri mums nodod, ka augsti godājamais Bezvārža kungs atrodas spēlē. Neviens viņam nestāstīs “Lai kaut kur ātrāk aizskrietu, nospied dubultklikšķi.”. Un neviens pret viņu neattieksies kā pret jaunu spēlētāju, kurš ir atnācis izklaidēties. Viņu uztvers tā, kā nu katram personāžam atkarībā no sava rakstura un situācijas labpatiks. Iedomājaties, ka jūs esat kādas minoritātes rasi pārstāvošs algotnis, kurš tirgus placī uzskrien divmetrīgam miesas blāķim, kurš acīmredzami ir sašūts kopā ar diegu un kuru pavada lidojošs un ārkārtīgi rupjš galvaskauss. Vai jūs viņam steigsiet stāstīt par jaunākajiem notikumiem vai lūgsiet salasīt piecas sēnes vietējā mežiņā? Diez vai. Tā arī pret mums šajā pasaulē attiecās. Vieniem mēs esam vienkārši kļūdas pēc no Krematorija izbēdzis līķis, citiem šausminošs briesmonis, bet vēl citiem potenciāls upuris, kuru aptīrīt vai iepīt kādā viltībā. Un spēles sākumā tas var likties apgrūtinoši. Vismaz es diezgan ilgi gaidīju to mirkli, kad tad beidzot es līdz galam tā riktīgi konkrēti sapratīšu, kas tad man tālāk tagad jādara. Un tad vienā brīdī es sapratu. Es sapratu, ka es atrodos plašā, dzīvā pasaulē, kura ir pārpildīta ar visdažādākajiem personāžiem, briesmoņiem, noslēpumiem, apskates objektiem un piedzīvojumiem. Katrs te dara kaut ko savu un pasaule ļoti mierīgi eksistē bez mūsu aktīvas klātbūtnes. Viss ko atliek izdarīt mums ir skatīties apkārt, lasīt, domāt un saprast pašiem. Un tad nolemt, ko tad mēs darīsim. Varu piemetināt, ka labāk jau laikus noskaņoties un pierast pie darbībām un dialogiem, kur mums tiek piedāvāti pieci vai vairāk atbilžu varianti.

Protams, ka spēles vecumu var just. Interfeiss nav izveidots veiksmīgākajā veidā, tam nāksies kādu laiciņu piešauties. Tā pati dienasgrāmata, kaut ar laiku pildās ar būtisku informāciju, nav pārāk labi pārskatāma. Kādu laiciņu aizņems saprast, ko mēs īsti redzam, kad nospiežam peles labo taustiņu un kādas ir mūsu iespējas šajā logā. Lai gan spēlē ir ārkārtīgi daudz teksta, ir diezgan neveikli atainotas mums pieejamās spējas un apraksti, ko tad tās īsti dara. Lai, piemēram, saprastu, kāds efekts ir Lamuvārdu Litānijai, mums nāksies ielīst aptuveni trīs apakšizvēlnēs, kuras ir paslēptas personāža logā. Un tad tas viss, kas bija rakstīts būs jāatceras cīņu laikā. Cīņu laikā ir iespējams uzspiest pauzi un padomāt kā rīkoties tālāk, kā arī dot norādījumus mūsu kontrolētajiem personāžiem. Bez šīs opcijas cīņas būtu ārkārtīgi sarežģītas, jo, par spīti tam, ka šeit viss ar cīņām saistītais notiek pēc DnD noteikumiem, tās ir diezgan ātras, un, ņemot vērā ne pārāk parocīgo interfeisu, var piebeigt mūs pirms būsim paspējuši attapties.

Fanu veidotie patchi un uzlabojumi ir tikuši galā ar lielāko daļu bagu kā arī pielāgojuši spēli spēlēšanai platekrāna režīmā dažādās izšķirtspējās, tā kā šo visu ir iespējams izbaudīt arī uz jaunākajām sistēmām. Tā kā spēli neesmu izgājis, tad nevaru pateikt, kā tas viss izskatās no A-Z, jo spēlējot rodas sajūta, ka pasaule tikai aug lielāka un lielāka, un brīdī, kad liekas, ka nu tagad noteikti viss paliks vienmuļāks un vienkāršāks, mēs attapsimies pie kārtējā dīvainā personāža, kurš mūs aizraus uz elli jaunos piedzīvojumos.

Subjective Punchline: Šajā gadījumā divi. Es vairs neatceros, kas tieši tas bija par kvestu, bet viens no spēles mazajiem stāstiem ir licis man balsī smieties. Otrs interesantākais moments ir tāds, ka es pašlaik šo spēli esmu ragequitojis, jo kāds sīks, nolādēts rūķis man uzlika lāstu, kura dēļ es visu laiku žagojos. Es to rūķi turpat uz vietas nositu lai vēlāk man kāds gudrs, melnā apmetnī tinies maģijas zinātājs pateiktu, ka rūķis bija vienīgais, kurš var mani atbrīvot no žagām.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s